Man vienmēr ir patikusi kārtība. Manā dzīvē viss ir plānots, sapakots un salikts pa plauktiņiem. Esmu tā, kas rezervē galdiņu restorānā divas nedēļas uz priekšu un iepērkas pārtikas preces tikai pēc saraksta. Pat loterijas biļetes pērku tikai Ziemassvētkos, jo tā ir tradīcija, nevis tāpēc, ka es ticu laimei. Un tomēr, runājot par azarta spēles, man vienmēr ir bijusi dzelžaina pārliecība: tas nav man. Līdz šim pavasarim.
Viss sākās ar manu jaunāko brāli Robertu. Viņš ir pilnīgs pretstats man – dzīvo šeit, tagad un uz mirkli. Viņam patīk risks, un viņš pastāvīgi meklē iespējas kaut ko pamēģināt. Februārī viņš atnāca pie manis ar gaišām acīm un stāstīja par kādu jaunu spēli internetā. Nevis par parastu kazino, bet par kaut kādu dzīvās izspēles turnīru ar īpašiem noteikumiem. Viņa entuziasms bija lipīgs, lai gan es viņu neticīgi norakstīju: “”Tu atkal meklē azarta spēles, kur nauda pazūd ātrāk, nekā tu vari to nopelnīt.”” Roberts tikai pasmējās un uzstāja, ka šoreiz esmu aplam.
Viņa arguments bija vienkāršs un negaidīti pārliecinošs. Robs teica, ka tā nav tikai laimes noteikšana, bet stratēģijas, psiholoģijas un pacietības apvienojums. Viņš mani izaicināja reģistrēties un izmēģināt tā dēvēto “”greizo pokermeniju”” – spēli, kurā galvenais ir nevis uzminēt kombināciju, bet saprast, kad apstāties. Manī, kā jau kārtīgā cilvēkā, tas modināja interesi. Nevis alkas pēc naudas, bet vēlmi saprast, vai manā aprēķinātajā dabā ir vieta kaut kam tādam.
Trešdienas vakarā, kad bērni jau gulēja un vīrs skatījās seriālu, es ar telefonu apsēdos virtuvē. Reģistrējos, ieliku niecīgu summu – desmit eiro, ko biju gatava pazaudēt bez žēlastības. Un sāku spēlēt. Sākumā ātri uzvarēju, tad tikpat ātri zaudēju mazākus. Sapratu, ka emocijas sāk vadīt manu roku, kas ir pilnīgi pretēji manai būtībai. Bet nevis tāpēc, lai iegūtu vairāk, bet gan tāpēc, lai atgūtu to, ko tikko devu. Tieši tajā brīdī es sapratu, ko nozīmē īsta iekšēja cīņa. Šī bija tā slavenā sajūta, kad saprāts saka “”stop””, bet kaut kas dziļi iekšā kliedz “”vēl vienu reizi””.
Es aizvēru aplikāciju. Elpu. Paskatījos uz ekrānu un sapratu, ka ar to stāsts nebeigsies – manī pamodās skaitļotāja daba. Gribējās pierādīt sev, ka esmu gudrāka par savām emocijām. Nākamajā dienā es sāku pētīt spēles noteikumus, lasījumus un stratēģijas. Vairāk nekā pašu spēli mani fascinēja iespēja pilnībā kontrolēt to, ko var kontrolēt – likmes lielumu, brīdi, kad iziet no galda, noskaņojumu, kas nepieciešams, lai izdarītu prātīgu izvēli. Pēc nedēļas es atkal atgriezos, jau ar citu summu – apzināti, kā eksperimentu. Es spēlēju mazās likmēs, baudot procesu nevis rezultātu. Un, kas zīmīgi, man palaimējās. Nevis milzīgs džekpots, bet kārtīga summa, kas trīs reizes pārsniedza manu sākotnējo depozītu. Es izņēmu laimestu, samaksāju par bērnu juvelierizstrādājumu un nopirku sev kādu dārgu grāmatu, ko sen gribēju.
Bet pats galvenais notika tālāk. Mēs ar Robertu, kā jau ierasts, sēdējām piektdienas vakarā, pārrunājot nedēļu. Viņš jautāja par manu pirmo pieredzi. Un tad es izstāstīju viņam visu patiesību. Ka sākumā es no viņa baidījos, jo man šķita, ka tā ir kaut kāda bīstama azarta spēles izpausme, kas var sabojāt manu dzīvi. Bet patiesībā tā bija tikšanās ar sevi. Es sapratu, ka manā visā kārtībā un plānošanā ir arī pārliecība par savu spriedumu, kuru es reti kad testēju ārpus savas darba vides. Un tas bija atklājums. Nevis tas, ka es uzvarēju, bet tas, ka varu mierīgi pasmieties par savu pirmo zaudēto likmi un piecelties no galda ar skaidru galvu. Ka es nebaidos no tā, ka gadījums var neiet man par labu, bet tā vietā to uztveru kā dabisku dzīves daudzveidības sastāvdaļu.
Šobrīd man nav aktuāli, vai tā bija veiksme vai nē. Es neesmu kļuvusi par kazino pastāvīgo apmeklētāju. Bet es atceros šo mēnesi kā lielisku mācību, kas man atgādināja – dzīve nav tikai saraksti un grafiki. Dažkārt ir labi pamēģināt ko jaunu, noteikt sev stingras robežas un justies brīvi izvēlēties. Galvenais, ko es ieguvu, ir nevis materiālā vērtība, bet iekšējā pārliecība, ka es pati vienmēr nosaku spēles laiku un mērķi. Un, lai arī ārēji nekas nav mainījies – man joprojām patīk plānot savu dzīvi pa nedēļām –, iekšēji jūtos gaišāka. Varbūt tāpēc, ka esmu sākusi pieņemt arī to, ko nevar ne aprēķināt, ne iegūt ar precizitāti. Man tas pietiek.
.
.